Andra Ogriņa (1975) septītais dzejas krājums, kas apliecina dzejnieka pilnbriedu un nozīmīgo vietu mūsdienu latviešu dzejas ainavā. “Rakstīta blīvā un smagā verlibrā, šī dzeja veido nemitīgu labirintu, vārdu, nozīmju un parafrāžu tīklojumu, kurā apmaldās neuzmanīgs ceļabiedrs, bet tas, kurš paļaujas uz autora intuīciju, spēj atrast ne vienu vien iepriekš neredzētu dārgakmeni.” (Krājuma redaktors Ilmārs Šlāpins)
Andra Ogriņa (1975) septītais dzejas krājums, kas apliecina dzejnieka pilnbriedu un nozīmīgo vietu mūsdienu latviešu dzejas ainavā. “Rakstīta blīvā un smagā verlibrā, šī dzeja veido nemitīgu labirintu, vārdu, nozīmju un parafrāžu tīklojumu, kurā apmaldās neuzmanīgs ceļabiedrs, bet tas, kurš paļaujas uz autora intuīciju, spēj atrast ne vienu vien iepriekš neredzētu dārgakmeni.” (Krājuma redaktors Ilmārs Šlāpins)