Andris uzskata, ka dzejoļi var būt kā formulas, kas veidojas līdzīgi elementiem Mendeļejeva tabulā. "Uzskata, ka dzejnieks dzeju rada lielās mokās, daudz cieš, ka tam tā jābūt, jo tikai ciešanās rodas kaut kas labs. Manuprāt, dzejoļus līdzīgi stāstiem var rakstīt par to, ko tu redzi un jūti. To pamatā var būt pat reālas informatīvas ziņas, tikai dzejniekam nav jākalpo dzejas formai. Tam var būt arī tikai trīs rindas. Kādreiz rakstniekam ar dzejas palīdzību bija jāaudzina jaunatne. Mēģināju to darīt, bet tad eksperimentējot mēdzu aizklīst neceļos, lai gan sākotnēji dzeju rakstīju atbilstoši klasiskās dzejas pamatprincipiem. Viens otrs bilda, ka tā ir pārāk klasiska jaunam cilvēkam. Nedomāju, ka visus dzejoļus nodrukāšu krājumā. Esmu sapratis, jo vairāk piedalos dzīvē, jo mazāk rakstu. Dzejnieks nevar līdzināties gleznotājam, kas apsēžas, paņem rokās otu un glezno. Ar dzejnieku ir citādāk."
Andris uzskata, ka dzejoļi var būt kā formulas, kas veidojas līdzīgi elementiem Mendeļejeva tabulā. "Uzskata, ka dzejnieks dzeju rada lielās mokās, daudz cieš, ka tam tā jābūt, jo tikai ciešanās rodas kaut kas labs. Manuprāt, dzejoļus līdzīgi stāstiem var rakstīt par to, ko tu redzi un jūti. To pamatā var būt pat reālas informatīvas ziņas, tikai dzejniekam nav jākalpo dzejas formai. Tam var būt arī tikai trīs rindas. Kādreiz rakstniekam ar dzejas palīdzību bija jāaudzina jaunatne. Mēģināju to darīt, bet tad eksperimentējot mēdzu aizklīst neceļos, lai gan sākotnēji dzeju rakstīju atbilstoši klasiskās dzejas pamatprincipiem. Viens otrs bilda, ka tā ir pārāk klasiska jaunam cilvēkam. Nedomāju, ka visus dzejoļus nodrukāšu krājumā. Esmu sapratis, jo vairāk piedalos dzīvē, jo mazāk rakstu. Dzejnieks nevar līdzināties gleznotājam, kas apsēžas, paņem rokās otu un glezno. Ar dzejnieku ir citādāk."